Man vajadzētu par Turciju rakstīt, bet tā vietā es rīkoju izbraucienus. Sanāk, ka vēl neesmu izbraukājies. Šodien nejauši nobraucām tieši 100 km un 6 metrus, turklāt 20 no tiem pa gruntsceļu. Kustībā atradāmies 6.14, tas ir, vidējais ātrums 16 km/h, bet kopumā izbrauciens aizņēma veselas 9 stundas. Sapratu, ka pēc Turcijas man vairs nekas nav briesmīgs – varu braukt veselu dienu no rīta līdz vakaram. Starp citu, redzējām naftas glabātuves Ilūkstē. Vēl kāda pikta jauna tante kravas dzelzceļa stacijā mūs nikni padzina, solot izsaukt policiju.
Kā mēs braucām
Starp citu, taisījāmies aizbraukt tikai līdz Ilūkstei un atpakaļ (labi ja kilometri 50), bet mans nemiers aizveda mūs pat līdz Šēderei, un tālāk garām Sventei.
Tur kāds lietišķs gadu 10 vecs puika uz sena velosipēda mani pamatīgi nopratināja par mūsu vizītes mērķi un par to, cik maksā mans baiks. Sākumā, protams, pajautāja, kā mani sauc, un pats iepazīstināja ar sevi kā Artūrs. Pēc tam pasūdzējās par to, ka Šēderē nav smuki, lai gan es viņam teicu tieši pretējo. Vēl saprātīgi paziņoja, ka satumst parasti ap pulksten 9. Laika mums bija daudz, lai arī Šēdere izrādījās pavisam nomaļus un pārāk tuvu robežai.
Vakarā man kājā pie ceļgala iesāpējās muskulis – dīvaini. Pa Turciju nedēļu nobraukāju – viss kārtībā, bet te dzimtenē – uzreiz saķēra.
Ceļa ģeoieraksta nav, ņemot vērā to, ka aifonā ir štruntīgs GPS uztvērējs.
Nacionālā bagātība. Panks un anarhists fočēja tāpēc, ka tur sveķi tek, bet te slikti var redzēt
Blakus skolai dīķis
Laikam bērniem te ir labi augt. Bet es no tādām aizmirstām vietām raustos – mīlu civilizāciju
Purviņš